Nākamajā dienā mūs atkal gaidīja nobrauciens pa bezceļiem, bet sākumā – kāpums pa šoseju cauri apbūvei, savācot četrus simtus augstuma metru. Kopējais maršruts pārsniedza simts km, un mēs, paturot prātā iepriekšējo dienu grūtības, nolēmām neriskēt un neostīt izplūdes gāzes – noīrēt transportu. Palūdzām viesnīcas reģistratūrā atrast šoferīti, kurš mūs pavestu trīsdesmit km, proti, augšā kalnā. Problēmu ar to nebija, vēl vairāk, vienojāmies par ļoti mērenu summu – 15 dināriem. Ņemot vērā, ka braucām ar pikapu, lai ielīstu ričuki, un ilgāk par pusstundu, uzskatu, ka tas ir gandrīz par velti. Kiprā par to pašu attālumu (lai gan sarežģītāku reljefu) no mums gribēja noplēst 120 eiro.
Šoferītis, labsirdīgs pamazīgs onkulītis gados angliski runāja maz, bet pietiekami, lai piedāvātu mums pāris reizes apstāties fotkām. Pats viņš nepārtraukti spaidīja mp3 atskaņotāja pogas, mēģinot atrast sev tīkamu treku. Mūzika mašīnā bija izteikti arābiska (vai jordāniska), tautas vai apmēram tautas, ar tradicionālajiem stīgu instrumentiem un gaudošanu. Džihād-taksis, citādi to nenosauksi. Beigu beigās šoferis atrada sev tīkamu kompozīciju un sāka dziedāt līdzi, pļaukšķinot pa vēderu, ik pa laikam paskatoties uz mani un smaidot. Visa šī pieredze bija ļoti autentiska, bet labi, ka viss aprobežojās ar pusstundu, citādi man jumts aizbrauktu.
Tikai vienas diennakts laikā ārā velo pārklājās ar šādu smilšu slāni
Skati joprojām pasakaini
Izlaida šoferītis mūs paugurā uzreiz aiz pilsētas. Kad es viņam pajautāju, vai viņu apmierinās iepriekš norunātā summa, viņš taču mūs aizveda mazliet tālāk, nekā bijām lēmuši, viņš tikai ar roku atmeta: cik iedosi, tik arī labi! Nesaprotami, džipam benzīns taču nav no lētajiem!
Pārsteidzoši, kā šāda pofigistiska un labvēlīga pieeja daudziem jordāniešiem mijās ar vēlmi mūs apist.
Kalnā atradās milzīgs suvenīru veikals ar laipnu un angliski labi runājošu īpašnieku-pārdevēju, kurš piekopa otro no iepriekš aprakstītajiem saziņas veidiem. Viņš mums uzreiz piedāvāja superatlaidi par to, ka esam velosipēdisti. Kad pēc pāris minūtēm piebrauca vēl citi tūristi, angļi, atklājās, ka pārdevējs piecus gadus ir dzīvojis Londonā, tāpēc angļiem būs superatlaide par to, ka viņi ir no Londonas. Acīmredzot, superatlaides bija pietaupītas visiem, un iemesls atradīsies.
Onkulis mani tomēr pielauza uz pirkumiem, un, kad es mēģināju nokaulēt cenu vēl zemāk, viņš dīca: “This is not good business”. Okei, izvēles man nebija, jo gribējās visiem atvest suvenīrus, un vai vēl būs iespēja – nav zināms. Saģērbušies siltāk, jo priekšā bija nobrauciens lejā, sēdāmies uz saviem zirgiem un ripojām. Lejup braukt ir ļoti patīkami, lai kā arī grozītu, taču lafa agri vai vēlu beidzas – pēc patīkama un ātra asfalta mūs gaidīja pāris nelieli 20-30 metru kāpumi pa akmeņainu zemes ceļu.
Telts tradicionālajās beduīnu krāsās
Atelpa
Tuksnesis kļuva arvien akmeņaināks un cietāks, kas mums nāca tikai par labu
Šajā dienā mums bija pamatīgi jāmet nost augstums - divkārtīgi, no 1600 metriem uz 800. Šī procesa gaitā kļuva pavisam jūtami siltāk, un drīz mēs nometām jakas, jo vairāk tāpēc, ka saule cepināja ne pa jokam. Par laimi, ar ūdeni mums pagaidām viss bija kārtībā, stiepām uz sevis vairāku litru krājumu. Ja temperatūra būtu augstāka, mēs tik viegli sveikā neizkļūtu – man stāstīja par vietējo vasaru ar četrdesmit grādiem, kad cilvēki uz diennakti ņem līdzi 10 litrus ūdens, un reizēm pat to visu izdzer.
Kad braucām garām ciematam, kur noritēja iedzīvotāju migrācijas process no teltīm uz akmens mājiņām, mūs apturēja cilvēku pūlis pie auto čupas. Tie izrādījās skolotāji, kas brauc no pilsētas mācīt vietējos, viņi pavaicāja, kā to te dara visi, vai mums nav nepieciešama palīdzība. Mēs palūdzām ūdeni, bet, tā kā ejam pēc grafika, un mums it kā ir laiks, varētu arī iedzert tējiņu, tāpēc mēs iegājām iekšā.
Mums nedaudz pastāstīja par mācību procesu. Pats smieklīgākais elements: ir skolēns, kurš uz skolu brauc ar ēzeli no vairāku kilometru attāluma, noparko ēzeli pie ieejas, iet uz stundām, bet vakarā sēžas atpakaļ uz dzīvnieka – un prom ir!
Angļu valodas skolotājs, saģērbies kā pilsētas švītiņš, uzvalkā ar kaklasaiti, mētelī un ar stilīgu matu griezumu, bija visuzstājīgākais, un nez kāpēc pratināja mani par to, ko mēs domājam par arheoloģiskajiem izrakumiem Jordānijā. Man nebija ne jausmas, ko viņam atbildēt, bet palīgā nāca atjautīgais Ribakovs: “Mēs te sev braucam, un jums te ceļmalās trīsdesmit centimetrus augsti mēslu kalni”. Par laimi, visi parēca, un nez kāpēc neviens netaisījās mūs nodurt.
Informātikas skolotājs
Tuksnesī aug kaut kas aizdomīgs
Nemocīšu intrigu, tas patiešām izrādījās savvaļas arbūzs – te to ir pilns, kā izrādījās. Nākamajās dienās parādīšu fotogrāfijas sīkāk.
Lai gan mēs visu laiku braucām uz leju, attālums bija solīds, un ap sešdesmito kilometru mēs bijām noguruši, lai gan ne tā kā pāris dienas iepriekš. Bija patīkami ierasties pilsētā, kas atradās netālu no mūsu ceļojuma galamērķa – nacionālā parka Vadi Ramm. Man šķiet, pilsētu sauc Al Quwayrah, bet patīkami tas bija tāpēc, ka tieši uz ielas, kur mēs izbraucām, atradās ļoti forša maiznīca (kā jau pēc Jordānijas tradīcijām, tā izskatījās diezgan trešīgi)
Ja jūs ieskatīsieties, tad labajā augšējā stūrī ir redzams konveijers, pa kuru pie pārdevējiem nonāk barankas un smalkmaizītes. Skats ir aizraujošs: baranku straume gāžas no konveijera lentes uz letes, pārdevēji tās zibenīgi sabāž pakās un atdod šos milzīgos maisus pircējiem vai kurjeriem, kuri lielā ātrumā ieskrien iekšā tikai tāpēc, lai paķertu krājumus un pazustu. Ļaužu iekšā vienmēr ir biezs, maiznīca ir ne pa jokam pieprasīta.
Nopirkām pāris smalkmaizītes arī mēs. Manējā it kā bija deserts ar kazas sieru, kaut kas līdzīgs knafei, ko es ēdu Jeruzalemē , bet ne no nūdelēm, bet gan no mīklas. Par to un pāris barankām es samaksāju tikai vienu dināru, bet Saša par savējo – vēl mazāk.
Smalkmaizīti es gribēju pietaupīt vakaram, bet apredzībai bija savi plāni. Kad mēs atstājām pilsētu, sākumā mēs diezgan ilgi braucām garām izgāztuvēm un siltumnīcām pa dažādas kvalitātes asfaltu. Nogurums ņēma virsroku, un, neskatoties uz to, ka nebija palicis tik ļoti tālu, ap 15 kilometriem, mēs tomēr atguvām spēkus ar kalorijām bagātajiem našķiem, kurus bijām nesen sapirkuši. Ēdiens bija neticami trekns: no tā tecēja tauki un eļļa, un, kad es aiz negausības un izsalkuma nolocīju visu šo kūku veselu, mans vēders sāka aktīvi protestēt. Vecums nenāk viens.
Kārtējais brīnumainais skats: kartupeļi aug tieši smiltīs, to krāsa ir zaļa un sulīga, tātad apmierināti
Tomēr vajadzēja braukt tālāk, un te, kā jau labā grāmatā pieklājas, sākās nepatikšanas. Asfalts sākumā nomainījās pret zemes ceļu, bet pēc tam vispār pret patvaļīgi pa tuksnesi iemītām risēm. Mūsu treks it nemaz neatbilda tam, ko redzējām realitātē, un nav jau brīnums: ceļi tuksnesī parasti ir pilnpiedziņas apvidus auto iebrauktas rises, kuriem vienalga, kur braukt. Tuksnesis kļuva arvien smilšaināks, un mūsu ātrums kritās līdz 2-3 km/h. Par laimi, mēs zinājām, ka asfaltēts ceļš ir tepat ar roku aizsniedzams, un sliktākajā gadījumā aiziesim ar kājām pa stundu-pusotru.
Izbraucām pie topošās elektropārvades līnijas, un nu jau bijām nopriecājušies, ieraudzījuši ceļu, taču ceļš izrādījās aplis būvlaukumā
Šķiet, ka mēs braucām pa platumplata vadi dibenu, kas izplūda teju kvadrātkilometra plašumā. Tā ir viena no tām lietām, ko šajā braucienā mēs redzējām pirmo reizi.
Tuvojās saulriets rozā toņos. Debesu un apkārtējo kalnu krāsas bija satriecošas. Es savā dzīvē esmu redzējis dažas ļoti, ļoti skaistas lietas, un dažas no tām pārsniedza jebkuru iztēli, bet, kad saskaries ar ko tādu atkal, vienalga zaudē valodu.
